Mamma

Atkal drīz klāt būs ir Mātes diena...

Jūs visi, mani pazīstamie un nepazīstamie lasītāji, kam mammas vēl ir dzīvas, atceraties, ka tā ir viena no Jūsu dzives lielākajām bagātībām, novērtējiet to. Pat tad, ja viņas ir vecas, kašķīgas un reizēm kaitina jūs ar pamācībām. Vai tad nu mēs, kam +/- pusgadsimts uz pleciem, paši nezinām, kas jādara, ko jāvelk un kā jāuzvedas? Un tomēr- viņas atdotu savu dzīvību par jums, ja vajadzētu...

Mana mamma nomira savos 65 gados, kad man bija tikai 35. Saka, ka cilvēki šo zemi atstājot tad, kad visu šajā pasaulē ir padarījuši? Nav tiesa! Man viņas pietrūkst joprojām, jau piecpadsmit gadus, viņai nevajadzēja nomirt tik agri. Viņa nebija visu izdarījusi. Dievs nav taisnīgs, lai ko arī jūs neapgalvotu.

Man pietrūkst viņas smaida, glāsta, skatiena, padoma, pat tad, ja tas man galīgi nederētu, aizrādījuma, ka man jāuzvelk biezāka jaka... Viņa nav piedalījusies manu bērnu izlaidumos, viņa nav pieredzējusi manu pirmo grāmatu un pirmo lugu, viņas vienkārši nav. Nekad un nekur... Tikai manā sirdī. Vienmēr. Mani bērni pat lāgā neatceras, kāda omīte izskatījās, jo viņi bija pavisam mazi. Vienīgās atmiņas ir visai miglainas par garšīgām pankūkām un par spēlēšanos zem galda. Viņi ir tik daudz zaudējuši, lāgā nepaspēdami viņu iepazīt.

Piezvaniet savām mammām jau šovakar...