Cilvēcības deficīts?
Ir tik dīvaini, ka cilvēki spēj sanaidoties pat virtuālā vidē, nemaz nerunājot par reālo dzīvi. Jaunieši dusmojas uz vecajiem, kas aizņem vietas sabiedriskajā transportā, "nevajadzīgi vizinoties" pa tirgiem lētāku reņģīšu meklējumos, seniori piktojas uz "stulbo jaunatni", kas neko nesaprot no dzīves. Nabagi ienīst bagātos, miljonāri uzspļauj nabagiem. Tā varētu turpināt vēl un vēl...
Bet mani pārsteidz cilvēku absolūtais naidīgums pilnīgi bez pamata. Labi, piekrītu- ir grūti, ir stress, ir nogurums. Un tomēr... Namu pārvaldē var mierīgi pierēķināt liekus apmaksājamus ūdens kubikmetrus, mediķi var izdzīt nakts vidū apjukušu cilvēku, autobusa šoferis var izsēdināt bērnu, kurš aizmirsis mājās skolēna apliecību. Cilvēki! Kas ar mums notiek? Vai tiešām nevar kādreiz pievērt acis uz muļķīgajiem paragrāfiem un vienkārši izdarīt kādam labu? Vai ir grūti tam panaivajam cilvēciņam iedot savu telefonu, lai piezvana radiem vai atļaut viņam pasēdēt gaitenī līdz rītam? Vai ir neiespējami pažēlot savu veco, bet uzticamo suni, un neatstāt viņu piesietu mežā? Vai ir tik smagi no saviem miljoniem kādas naudiņas atvēlēt nevis kārtējai politiskai partijai- viendienītei, bet apmaksāt kādas nomaļas lauku skoliņas bērniem pusdienas vai ekskursiju uz teātri?
Man liekas, ka mūs kā cilvēkus un tautu iznīcinās (ļoti ceru, ka tas nenotiks!) nevis pasaules procesi, bet naids. Vienam pret otru...