Ievu kalni, ievu lejas- LA, 2017.g.
Saule iespīdēja pa dzīvokļa logu, uz dēļu grīdas izveidojot lielu, izteiksmīgu krustu no loga rāmja. Cerams, ka tā bija laba zīme? Apliecinājums tam, ka viss, ko viņa dara, izdosies? Silvija uzmeta skatu loga stiklam un nodomāja, ka vajadzētu to nomazgāt, bet tagad tam nebija laika. Gan paspēs vēlāk, kad atbrauks no laukiem. Būs palicis arī siltāks laiks, tagad pavasara dzestrumā kārstīties pa trešā stāva dzīvokļa logu viņas vecuma kundzei nebūtu prāta darbs. Ha!- pēkšņi viņai iešāvās prātā ideja, ka logu mazgāšanu taču vajadzētu uzticēt studentam Dāvim, īrniekam. Kas viņam, jaunam puisim, ko nepapūlēties? Istabu viņš īrē gandrīz par velti, maksājot simbolisku summu, nedaudz norēķinoties ar lauku produktiem, un pa reizei pieskatot turpat simtgadīgo Silvijas mammu. Būs jāparunā, ko citu?
Saraksts Silvijas rokā uz brīdi noslīga gar sāniem, sieviete aizdomājās. Atkal ir pavasaris, atkal viņa ar māsām dodas uz „Ievkalniem”... Vai tas ir prāts vai neprāts? Nē, nav ko prātot un galvu lauzīt. Tas, ko viņas tagad dara ir vienīgais un labākais, ko trim rīdziniecēm darīt. Viņām ir gan mērķis, gan zināmā mērā pat misija, tā nav nekāda veikalu un tirgus plaču ķemmēšana, meklējot lētāku pārtiku. Ko tad vasarā uz akmeņiem var iesākt? Silvija pēc īsa mirkļa attapās un sāka pārlūkot savu sarakstu uz rūtiņu papīra lapas. Kas paņemts un kas vēl piemirsies?
- Tā, avīzes iekuriem ir... Lupatas slaucīšanai ir. Jāpaņem kaut kādu mazgāšanas līdzekli, vecā pasta būs izžuvusi. Vajadzēja rudenī visu savākt, bet nestāv tak viss galvā. Ko darīsi, nav vairs jaunība! Tā... Jāuznes no pagraba mēslojuma pakas, ko ziemā nopirku. Pag, nevajag nemaz nest, tāpat taču lejā jākāpj uz mašīnu. Nu? Kas tad vēl? Noteikti būs kas aizmirsies, kad tiksim galā, tad atcerēsimies, tā vienmēr notiek. Dāvi! Dāvīt!
- Jā? Ko kundze pavēlēs?- no mazākās istabiņas iznāca samiegojies un izspūris puisis.
- Tu nemuļķojies, labāk izstāsti- vai visu atceries, ko tev teicu? Par zālēm, par ēšanu?-
Silvija gandrīz sapiktojās. Laika pavisam maz, bet viņš te vēl jokus dzīs.
- Kā bankā! No rītiem pret spiedienu pusīte no oranžās tabletes, pret trombiem vesela tablete sirsniņas formā. Pusdienlaikā nekas nav jādod, vakarā- otra pusīte spiediena zāļu, un pēc vajadzības nomierinošā tablete,- Dāvis skaitīja kā no grāmatas un Silvijas sirds atmaiga.
- Skaties, ka tā tava banka nav no Krājbankas zortes... Ja ko nezini, zvani un prasi. Mobilajam citreiz slikta zona vai esmu nolikusi patālāk, ja neatbildu, tad zvani kādai no māsām. Tev ir viņu numuri? Nepazaudēji? Ja viņa kādreiz sakreņķējas par daudz- ziņas noskatījusies vai sadomājusies ko sliktu, vari iedot sirds pilienus no skapīša. Ja nu pavisam slikti, sauc ātros, bet tad tūliņ dod man ziņu! Un neved te visādus draugus un netaisi trādirīdi. Kāds pie tevis ciemos var atnākt, nav nekāds cietums, bet uzvedaties klusi un mierīgi, lai viņa neuztraucas.
- Silvijas kundze, te nenāks nekādi ciemiņi,- Dāvis nesatricināmi paziņoja.
- Vai tad es nezinu, man mazbērni studenti? Tiklīdz vecāki pa durvīm, uzreiz kāda ballīte mājās. Pēc tam tik no kaimiņiem jādzird- ka trokšņojuši, ka mūzika skanējusi un vēl sazini kas. Es nemaz nezinu, kā viņi māju var atstāt?
- Viņi ir pilsētas akcelerāti, bet es- kārtīgs, kluss un saimniecisks lauku puisis, jūs taču zināt. Ne es tusējos, ne šņabi dzeru, ne meitenes mīlēju. Mācos tikai un mācos kā „Atraitnes dēls” no Plūdoņa, lai kādreiz kļūtu par valsts prezidentu. Vai vēl labāk- par bankas prezidentu!- puisis ironizēja.
- Tu tik par tām bankām kā apmāts... Nu, labi, es zinu, ka neesi nekāds dauzoņa. Pēc divām nedēļām kāda no mums atbrauks. Ja ne es pati, tad viena vai otra māsa. Naudu pārtikai sadali pa dienām, ja? Un nedod viņai vakarā neko stipru- ceptu vai sālītu, tad māga streikos,- Silvija joprojām nerimās. Kas zina, kas tādam studentam galva īsti darās? Ne jau nu vecu ļaužu kopšana ir viņa stiprā puse.
- Tiks izdarīts! Es tikai nesaprotu, ko jūs visas tajos laukos meklējat? Cilvēki no laukiem bēg prom, bet jūs kā trakas- pilnīgi otrādi,- puisis nožāvājās.
- Dāvīt, bērns, tā ir mūsu mammas zeme, kādreiz tur bija tāda skaista saimniecība. Ulmaņlaikos, protams. Kolhoza laikā visu pamazām izsaimniekoja, bija visādi dzērāji salaisti mājā, nokurināja skaisto māju no viena stūra vien... Šausmu skats tur bija, kad pirmo reizi aizbraucām.
- Nu, labi, kādreiz bija... Bet tagad ir džungļi un bardaks. Pašas mājas arī vairs nav. Kam jums to vajag? Ja es būtu pensionāre kā jūs, es nemūžam nebrauktu uz laukiem plēsties. Dzīvotu te un staigātu pa kafejnīcām ar draudzenēm, vai ietu uz teātri. Pārdodiet to īpašumu un naudu sadaliet, varēsiet gluži labi iztikt. Paceļosiet, izklaidēsieties.
- Ko gan tu saproti... Mani bērni un mazbērni arī to vien saka- „pārdod, pārdod”... Kas tad būs, ja visu pārdosim un paši uz dīvāniem vāļāsimies? Maizīte kokos neaug. Tev kā lauciniekam to vajadzētu zināt. Man gribas „Ievkalnos” visu atjaunot kā senāk... Lai ir skaisti un prieks sirdij un acīm... Man bija divpadsmit gadu, kad mūs izveda, vēl tagad atceros, cik saldas bija avenes no krūma, un kādi dzelteni cālēni un pīlēni pagalmā skraidīja. Mums bija tik skaista rožu dobe pie mājas, mamma savāca noziedējušos dzeltenos ziedus tējai. Sarkanie laikam nederēja, neatceros vairs. Vakaros ievājā tā dziedāja lakstīgalas, ka galva reiba, klausoties,- Silvija sajuta, ka pašai negribot balss aizlūzt.- Ai, tev jau to nesaprast... Jauns esi...
- Okei, es saprotu, ka gribat, lai ir kā senāk, bet jūs taču esat... Nu...- puisis meklēja, kā smalkjūtīgāk pateikt, jo saprata, ka iesācis aplam.
- Par vecu, vai ne? To tu gribi pateikt?- Silvija iekšēji pasmīnēja.
- Nē, es domāju, ka... – Dāvis joprojām meklēja vārdus, jo dzīvokļa saimnieci kaitināt negribējās.- Nu, ka vajag uztaisīt projektu, piesaistīt Eiropas naudu vai kaut kā tā. Bet, ja trīs kundzītes ar kapļiem un lāpstām mēģina atjaunot Ulmaņlaiku saimniecību, tas nav nopietni, tur vajag ar vērienu. Maniem vecākiem ir gan traktors ar arkliem, kultivatoru un visu citu, tehniku, gan lopi, bet tāpat jēgas nav. Es viņiem visu laiku saku doties uz pilsētu un mest to saimniekošanu malā. Lai atstāj vienu zemeņu dobi un mauriņu, kur vasarās pasauļoties! Nav izslēgts, ka viņi tā arī izdarīs. Te, Rīgā, vismaz ir darbs. Noīrēs dzīvokli, atnāks pēc darbdienas un varēs atpūsties, nevis uz kūti skriet.
- Domā, bērns, ko tu gribi, bet mēs tur brauksim, un punkts!- Silvija noslēdza šo neauglīgo sarunu. Cik tādu viņa nebija dzirdējusi un izrunājusi?