Vecais mērkaķis (Mairita) - LA, 2007.
Meldra nez kuro reizi pārlasīja aprakstītās rūtiņburtnīcas lapas un smagi nopūtās. Mājinieki gulēja. Likās, ka viss pasaules smagums pēkšņi uzgūlies viņai virsū. Meldra sēdēja pie virtuves galda un gribēja palikt te mūžīgi. Apsūnot kā vecs celms, ielaist saknes un neko nedomāt. Nedomāt!
Bet neiznāca.
Dzidra… Kāpēc tieši viņa? Neviena cita. Viņa! Resna, nesimpātiska, melnīgsnēja sieva, kura mammai likusi izliet tik daudz asaru… Meldra zināja, ka tētim Dzidra vienmēr, kopš jaunības ir patikusi; saprata, ka viņa laiku pa laikam par sevi atgādināja; nojauta arī, cik ļoti mammai tas sāp. Bet, izrādās, viņi vienmēr ir satikušies. Tā nav vienkārši dēka. Un arī dēku un īsa mirkļa romānu tēta mūžā bijis gana. Meldra arī par tiem zināja. Izrādās, ka tētis, mīļais, labais, bet vējainais tētis, dzīvodams ģimenē, vienmēr ir domājis par šo… Dzidru? Kāpēc tā nevarēja būt kāda cita? Kaut vai tā pati sīkaliņa Annīte? Klačīgā un vientiesīgā būtne, kas gružus slauka zem gultas? Vai Erna- samērā inteliģentā, bet dīvaini klīrīgā dāma, kurai puteklis uz bufetes stūra bija vesela traģēdija? Vai tā nevarēja būt vispār kāda cita- nezināma X. kundze, par kuru Meldrai nebūtu zināms itin nekas? Bet nē. Tā bija Dzidra.
Vajadzētu iet gulēt un nelauzīt galvu ne par ko. Rīt darbadiena. Bet Meldra te sēdēja kā sastingusi. Ko lai atbild tētim? Patiesību? Ka viņa nevar ciest šo Dzidru un ka viņas ievešana mammas dzimtas mājās būtu vislielākais apkaunojums mirušās piemiņai? Ka Meldra nevarēs skatīties, kā virtuvē pie plīts mammas vietā stampās šī resnā muca? Ka nekad nelasīs nokritušus, aprasojušus ābolus tēta dārzā tikai tāpēc, ka agrāk varēja iztēloties, ka nesen tāpat te staigāja mamma. Ka viņa joprojām neredzami iet blakus, izrādīdama, kas šogad dārzā izaudzis. Bet tagad visu to – māju, sētu un dārzu ar savu klātbūtni aizpildīs Dzidra? Ak, Dievs! Un ko par to visu teiks Artūrs un Dina? Kāpēc galavārdu un spriedumu tētis gaida tikai no Meldras?
Viņa vislabprātāk būtu ļauna un skarba, Meldra aiztrenktu Dzidru tālu prom, lai nekad mūžā nav jāredz. Jā, ko tad īsti? Ka tētis ir laimīgs? Kā viņš var? Kā viņš drīkst būt laimīgs ar šo melno vārnu? Viņa taču ir tik pretīga! Vai tiešām viņam to vajag? Bet tā ir nodevība. Pret mammu, pret viņas senčiem, pret visu, kas Meldrai ir svēts. Nē, viņa nevar teikt- jā vārdu. Kā Meldra mammai skatīsies acīs, kad kādreiz abas satiksies citā saulē? Vai drīkst tētim ļaut ievest mājās un dzīvē šo sievieti? Jebkuru citu, taču ne jau Dzidru. Kāpēc tētis šo padomu neprasīja Dinai? Viņa ir sieviete ar raksturu, pateiktu skaidru un gaišu slēdzienu. Viņa aizietu un iespļautu acīs šai Dzidrai.
Pēkšņi Meldra saprata, ka Dina tā arī izdarīs. Kad uzzinās… Ja uzzinās. Bet brālis? Un viņa sieva, Astrīda? Ak, Dievs, kas tas būs par skandālu! Artūrs ar Astrīdu vienmēr ir taisījušies par mantiniekiem. Vecākais dēls taču! Un, ja savieno abas mājas un zemes, iznāk liela saimniecība. Katrā ziņā otru māju var ieķīlāt bankā, lai saņemtu aizdevumu, var uztaisītu viesu māju, vai vēl kaut ko. Kaut ko tādu agrāk abi bija runājuši. Viņi būs šokā! Un Dina? Māsa neklusēs, bet aizies un izdemolēs tās Dzidras dzīvokli! Viņiem arī ir jāzina! Varbūt tomēr nav jāzina? Tikai- kas to viņiem pateiks? Tētis jau nu nē… Vai tas būs jāsaka Meldrai? Un, ja viņa aizliegs tētim precēties- ak, Dievs, cik tas izklausās dīvaini!- vai vienkārši saiet kopā ar šo sievieti? Vai tētis klausīs? Vai viņam Meldra jāklausa? Taču nē! Vai Meldra drīkstēs atbraukt pie tēta ciemos? Bet galvenais- vai viņai vairs to gribēsies? Vai viņa spēs, izlikdamās, ka viss ir kārtībā, staigāt pa istabām, kur saimniekos šī… Dzidra? It kā mammas nemaz nebūtu bijis?