Eņģelis no Kļavu ielas (Mairita)- LA, 2010.
Lidija bija slidenajā pagalmā nokritusi un stipri sasitusi plecu. Par laimi, govis pašlaik nebija slaucamas un ar pārējiem kūts darbiem viņa galā tika. Taču apciemot viņu un aizvest zāles vajadzēja. Varbūt, ka jāved uz slimnīcu, bet to Lidija pati nekad neierosinās, viņa teiks, ka viss ir labi. Anda pēc darba ieskrēja mājās, lai mazliet pārģērbtos un atrada tur noraudājušos un niknu savu meitu.
- Guna? Tu raudi? Kas tev?
- Nekas!
- Bet ja nopietni? Vai kaut kas ir noticis? Kur brālis?
- Nezinu. Vai man viņš jāpieskata? Kopš kura laika?
- Neko neteica?
- Redzi, tu sāki runāt par mani, bet tūlīt pārmainīji sarunas tematu par brāli. Es tev esmu tukša vieta!
- Nē, es tikai iedomājos, ka jūs esat sastrīdējušies,- Anda juta, ka sāk taisnoties.- Gunci, es taču tevi mīlu tāpat kā brāli. Vai tu vari pateikt, kuru savu roku tu mīli vairāk- labo vai kreiso? Jūs abi esat kā manas rokas- vienlīdz mīļas un vajadzīgas. Kas noticis?
- Nekas. Vienkārši viss riebjas.
- Skola? Draugi? Es?
- Viss!
- Nu labi, bet kas ir vissliktākais? Sāc no viena gala,- Anda vilka nost mēteli un uzlika tējkannu.- Kafiju vai tēju iedzersi ar mani? Es taisījos pie omes braukt, viņa nokritusi un sasitusies, jāapskatās vai ko nevajag. Negribi braukt ar mani?
- Nē!
- Meituk, - Anda saprata, ka tik drīz nekur neaizbrauks,- pastāsti man, kas notiek? Par ko tu dusmojies? Es laikam pārāk maz ar tevi parunājos?
- Tev nekad nav laika, vienmēr tu kādu glāb. Tagad atkal taisies skriet pie omes. Lai viņa pati tiek galā, jūs ar tēti tāpat vienmēr tur vergojat. Un šī tikai dusmojas uz jums un pati neko negrib mainīt.
- Guncīt, viņa ir veca. Un tava vecmamma. Kas cits viņai palīdzēs?
- Jā, veca un dumja,- Guna ar padsmitnieces dedzību niknojās.- Vai tad viņai vajag visas tās govis, cūkas un vistas? Citiem omes ir normālas, uzkrāsojas, aiziet uz teātri vai kafejnīcu, pie dažām pat draugus var uzaicināt un patusēt. Daža pat internetā sērfo. Bet mūsējā? Viss tur netīrs, apķepis, un aizaudzis. Pati staigā vecos, smirdīgos kankaros, es brīnos, ka kāds vispār pērk no viņas to pienu. Mēs paši vienmēr zupu savārām vai pankūkas izcepam, ja viņa to pienu paspējusi savā netīrajā burkā ieliet. Olas vienmēr mēslainas, vispirms jānomazgā, nevar ledusskapī ielikt. Labāk lai nav nemaz, nopirksim veikalā.
- Viņa nevar paspēt visu izdarīt, darbu par daudz, nav vairs to apgriezienu.
- Nu tad lai nedara! Jūs ar tēti kā divi stulbeņi vienmēr braucat, bet kāpēc tad Rīgas meita nepalīdz? Lai viņa aizved tagad tās zāles, ministrijā laikam labas algas? Pamācīt vienmēr māk, lai tagad atskrien, citādi tikai mēs vienmēr uz izsaukumu braucam.
- Jā, Gunci, ir jau tā, bet es nevaru tagad ietiepties un teikt- „lai brauc citi”, jo zinu, ka ome sēž viena aukstā, nekurinātā mājā, sien pie pleca kaut kādas kāpostlapas un viņai pat analgīna droši vien mājās nav. Neviens cits nebrauks, es to zinu, bet tieši es šobrīd varu palīdzēt. Kā lai atsakos? Es nevaru tā.
- Un kāpēc tu nevari? Tu visiem esi kā ātrā palīdzība. Tev pašai tas patīk?