Akmeņi, akmentiņi - Drukātava, 2010.
Māja stāvēja nedaudz nomaļus no lielā ceļa. Iebrauktuve bija mazliet aizaugusi ar pērno zāli, taču ne tik daudz, lai te valdītu īsta pamestība. Savās domās Ramona šo vietu bija iztēlojusies daudz drūmāku un spokaināku, taču, ja arī āriene likās nabadzīga, tomēr mājai nebija ne caura jumta, ne izgāzušos stūru.
Evitu maigi pamodinājusi, Ramona paņēma meitu uz rokām. Viņa berzēja miegainās acis un nemaz neniķojās, kā to varēja gaidīt. Daniels izlēca pats un skrēja uz durvju pusi, bet Aigars klusi kaut ko purpināja pie sevis. Viņš nopīkstināja džipa signalizācijas pogu, lai gan nelikās, ka te kāds varētu auto apdraudēt. Sagaidīt un visu te izrādīt bija solījusies vecā onkuļa kaimiņiene, kas māju pieskatīja. Nepazīstamā sievele bija sīka un salīkusi večiņa, kas, smaidot tūkstošgrumbainu smaidu, jau vēra durvis nācējiem. Danielu viņa sagaidīja kā sen neredzētu mazbērnu- apskaujot un sabučojot, pie tam likās, ka puišelim tas patika. Māja necerētā kārtā bija silta un likās pat tā kā omulīga, vismazāk jau pamesta un neapdzīvota.
- Nu, sveiki, sveiki, rīdzinieki, - viņa bija pati labestība.- Es te mazliet iekūru, lai jums nav auksti. Un re, kāds te otrs mazulītis līdzi! Meitiņa, ja?
- Jā, - Ramona samulsa.- Jūs mūs ilgi gaidāt?
- Tava mamma, Ramonīt, teica, ka būsiet ap vieniem. Tagad pulkstenis ir divi. Nekas traks, man mājās nekas steidzams nav darāms. Vecais pats tiks galā. Tā mēs te laukos veči vien esam palikuši, labi, ka jūs, jaunie, taisāties atpakaļ pie zemes.
- Netaisāmies vis, mēs vēl neko neesam izlēmuši, - negaidīti skarbi noteica Aigars.- Varbūt nemaz nenāksim, pārāk neceriet. Pagaidām tikai paskatīsimies.
- Ko nu man spriest,- vecā sieviete negaidīti samiernieciski noteica. Daniels nez kāpēc turējās viņai pie rokas.- Gan paši izdomāsiet. Bet grūtos laikus pārciest vienmēr vieglāk laukos, nekā uz pilsētas akmeņiem. Tā tas ir bijis allažiņ, pie visām valdībām un visiem kungiem.
Aigars izsmējīgi nošņācās un Ramona uzmeta viņam niknu skatienu. Vai tad kāds ir vainīgs, ka viņiem iet tā, kā pašlaik? Vismazāk jau šī nepazīstamā sieviete. Viņš varēja vismaz savaldīties, nevis te sprēgāt un izgāzt dusmas. Vīrs vienmēr bija diezgan impulsīvs, tomēr bija reizes, kad vajadzētu būt vismaz pieklājīgam. Un šī nu noteikti bija viena no tādām reizēm.
- Parādīšu jums istabas. Nav necik daudz, tikai trīs, viena, reku,- caurstaigājama, varēsiet viesus uzņemt. Divas pārējās nav tādas, vienā saliksiet bērniņus, otrā varat apmesties paši. Māja ir celta labi, āderu nav, vecos laikos labi saimnieki neko nedarīja uz labu laimi, visu kārtīgi izpētīja. Bet pagrabs gan tieši otrādi- ir uz āderes.
- Tante... Nē, sakiet, kā lai jūs saucu?
- Sauc vien, mīlulīt droši par Lūcijas tanti. Un mans vecais ir Žanis. Mēs dzīvojam tepat, netālu, aiz tās mazās birztaliņas.
- Lūcija, vai jūs nezināt, mājas saimnieks nomira... tepat?
- Nē, meitiņ, Alberts nomira slimnīcā. Nebaidies. No mirušajiem vispār nav jābaidās. Varbūt agrā jaunībā ir kādas bailes, bet vecumā, kad sākas iesaucamie gadi, tad vairs bail nav. Alberts būtu dikti priecīgs, ja zinātu, ka viņa mājiņā kāds dzīvo, piekopj visu, audzē dārzu. Te viņš pats savām rokām visu sataisīja. Māja viņam tika mantojumā, bet viņš pats sastādīja ābelītes, ķiršus, plūmes. Ir tik daudz stiķeņu krūmu, pats nejaudāja noēst, vienmēr sauca mani palīgā lasīt. Ar bērniem te būs labi.
- Ome, kas ir tās „štičenes”? – Daniels negaidot pavaicāja. Par omi nosauktā ne uz mirkli nesamulsa.
- Tās ir ērkšķogas, bērniņ. Krūms tāds kā ar adatām, bet ogas saldas, garšīgas. Alberts visam bija sameklējis labas šķirnes, kolhozu laikā pats pie audzētājiem braukāja. Varēsiet savārīt zaptes vai ēst tāpat, i tad nejaudāsiet visu vinnēt.
Aigars joprojām likās tāls un šeit klāt it kā nemaz neesošs. Viņš staigāja pa istabām, vietām paurbināja apmetumu, brīžam ar nagu paskrāpēja loga atplukušo krāsojumu, un sarunā vispār nepiedalījās. Daniels turējās Lūcijai pie rokas, bet Evita lielām acīm skatījās visapkārt notiekošajā.
- Dārzs te ir liels, kaimiņš apars, sakultivēs. Nu, pāris gadus nekas nav darīts, tas tiesa, bet zeme laba. Viņam ir zemnieku saimniecība, sitas kā nabags, bet tehnika ir. Bez viņa mēs būtu pagalam. Mani bērni arī prom...
- Vai te internets ir?- Aigars negaidot pārtrauca Lūcijas stāstu.
- Internāts? Kam jums internāts? Bērni vēl mazi? Uz skolu iet pagasta autobuss.
- Nu ja,- Aigars pikti atmeta ar roku,- lauki... Pat to nepazīst. Vai telefons vismaz te ir?
- Ir, dēliņ, mums ir gan parastais, gan mobiļņiks, to man vecais negrib dot, pats nēsā bikšu ķešā. Bet vai man vajag? Izkritīs kartupeļu vagā un būs pagalam. Lai nēsā, tā viņam kā spēļu manta uz vecumu. Albertam bija parastais, vajag tikai paprasīt pieslēgt, vadi būs saglabājušies.
- Tante, - Ramona ieminējās,- kā te ir ar bērniem? Vai veikals ir tuvumā? Un medpunkts?
- Kā tad, bērni ir. Reku, aiz ceļa ir viena māja ar jaunu ģimenīti. Tālāk, ciematā, bērnu ir vēl vairāk. Vasarās arī sabrauc, ka biezs. Mūsu mazbērni arī te vien dzīvojas pa brīvlaiku. Medpunkts ir pagasta centrā, veikals tepat. Garām braucāt, bija uzraksts. Kādi simts metri nost no lielā ceļa tā bode būs. Un centrā ir vēl divi veikali. I līdz pilsētai nav tālu, jums tak mašīna, aizskriesiet, kad vajadzēs ko smalkāku pirkt.
- Mēs gan vēl neesam izlēmuši. Laukos nekad nav nācies dzīvot, abiem vecāki ir rīdzinieki, vecvecāku laukos arī nebija. Nezinu, vai tiksim ar visu galā. Un no lauku darbiem es vispār neko nesaprotu.
- Vai, meit, tur jau nav, ko neprast! Ja lāci cirkā var iemācīt dancot, kā tad nu viens jauns cilvēks neiemācīsies gurķi dobē iesēt vai sīpolu iestādīt? Taisni apsmiekls. Es pati varu atnākt un visu piepalīdzēt, ja vajag, vismaz ar padomu. Nāciet tik droši dzīvot, būs labi. Te vispār ir vēsturiska vieta, centrā ir vecā muiža ar dīķiem, baznīca. No šejienes cēlies viens pazīstams mācītājs un viens ērģelnieks. Slavens kolhozs ar` kādreiz bija, republikā viens no pirmajiem.
Aigars sarunās neiejaucās un mēģināja, staigājot pa istabām, atrast vietu, kur mobilajam telefonam labāka zona. Brīžam viņš cēla roku augšup, brīžam atkāpās atmuguriski, kā dejodams mēmu un slepenu rituāla deju.