Zvaigznes un hamburgeri- Drukātava, 2011.
Iveta atgriezās topošajā salonā. Jau krēsloja. Kamīns spokaini mētājās ar uguns atblāzmām uz sienām un griestiem. Bija omulīgi un reizē baisi. Atkal uzmācās šaubas. Vai tas, ko viņa tagad darīja, atnesīs laimi vai postu? Kā lai to uzzina? Varbūt vajag lūgt palīdzību nepazīstamā Ernesta Puķīša vecāku dvēselēm- viņi te dzīvojuši un māju cēluši. Pēc tam aizbēguši. Viņi taču gribētu, lai viņu īpašums ir sakopts, labi uzturēts, lai to apsaimnieko latviešu ģimene, kas grib savu biznesiņu, saistītu ar mākslu? Droši vien kāds alus bārs te, šajās telpās gan viņiem nepatiktu?
Pēc brīža sieviete sakaunējās pati no savām domām. Ko viņa te pesteļojas kā veca večiņa? Būs labi. Tagad tikai vajadzēja savākt vienuviet noplēsto tapešu gabalus, varbūt uzreiz sadedzināt. Un jābrauc mājās. Vilma droši vien sēdēs pie bērniem, līdz būs atnācis kāds pieaugušais, bet negribējās viņu tik ilgi aizturēt, viņai arī savi darbi.
Pie loga klauvēja. Iveta piegāja, kāds puisis plātījās ar rokām.
-Atvedu malku. Kur izgāzt?
-Bet sarunāts taču bija uz trešdienu? Es...nezinu, vai man pietiks naudas. Un nav kas sakrauj.
-Neko nezinu. Laikam kāds klients būs atteicies, tad atsūtīja jums. Ja neņemsiet, var iznākt gaidīt ilgi. Šī ir laba, bērzs, sausa. Nu, ņemsiet vai nē? Man nav daudz laika. Kur piebraukt?
Malku vajadzēja. Līdzšinējo abi bija atveduši vieglās mašīnas piekabē no Kārļa vecāku mājām. Bet vienmēr tā nevarēs.
Drīz Iveta stāvēja pagalmā pie malkas kaudzes. Makā vairs nebija pat santīmu autobusam. Nekādu kvīti vai dokumentu šoferis nebija iedevis. Kad Iveta par to ieminējās, viņš paskatījās uz naivo jautātāju kā garīgi slimu, nospļāvās pie kājām un teica:
-Nezinu, meklējiet priekšnieku. Viņš ir no rītiem astoņos krautuvē. Pēc tam brauc pa objektiem.
Tas nozīmēja, ka šie izdevumi jānoraksta skurstenī. Iveta centās vākt visas izdevumu kvītis un kārtīgi iegrāmatot. Bet ar katru dienu kļuva skaidrāks, ka vismaz pusei pakalpojumu nekādu kvīšu nebūs. Tomēr tagad svarīgāk bija dabūt malku zem jumta, nevis raizēties par čekiem. Uzsnigušo sniedziņu gaiņāja slapja migla. Rīt arī malka būs slapja. Un rīt sestdiena. Strauji satumsa. Tagad būtu derējis palīgā vismaz Kārlis. Būtu jānopērk vismaz jauns mobilais, vecā, salūzušā vietā, citādi pat sazvanīties nav iespējams.
Ivetas pirkstaiņi kļuva slapji, malkas kaudze likās augam, nevis saplokam. Bija pilnīga tumsa, viņa iznesa sveci, aizdedzināja un nolika gaitenī. Vēl mazliet gaisma atspīdēja no kaimiņmāju logiem, kad acis aprada ar tumsu, nebija tik traki. Sala gan roku, gan kāju pirksti. Bagātie biznesmeņi... Viņai atausa atmiņā šodien dzirdētie vārdi. To teicēja droši vien sēž siltā istabā pie televizora, bet Iveta te pilnīgā tumsā izklaidējas, kraujot malciņu. Dažs klucis bija nepanesami smags, tos viņa mēģināja vismaz ieripināt pār slieksni.
Pēc pāris stundām beidzot malkas krava bija zem jumta un tagad vairs nemaz neizskatījās liela. Cimdi šobrīd vairs nebija lietojami un arī pārējās drēbes izskatījās nožēlojamas. Pirkstu gali likās sastinguši kā lāstekas. Iveta paraudzījās pulkstenī, bija vēls. Ja gribēja paspēt uz autobusu, vajadzēja steigties, jo vakarā tie kursēja pavisam reti. Pārģērbusies un mazliet apsildījusies pie dziestošās krāsniņas, viņa devās mājās.
Autobusa talonam vairs nebija naudas, Iveta cerēja, ka no darba brauks kāds kaimiņš, varēs aizlienēt santīmus. Pateiks, ka tik vēlu nevar samainīt desmitnieku. Bet neviena pazīstama nebija. Apziņa, ka tūlīt var iekāpt kontrole- viņu bārs, kauninās, izmetīs laukā, Ivetu sākumā uztrauca, bet tad iestājās apātisks miers. Lai nāk, kas nākdams! Bagātā biznesmene brauc mājās savā personīgajā autobusā...