Direktoriene, Zvaigzne ABC, 2015.g
Margarita ienāca savā kabinetā, varbūt pavisam mazlietiņ par stingru piecērtot durvis, un pie galda smagi atslīga krēslā. Labi, ka šodien bija ceturtdiena, drīz nedēļas beigas. Trako ritmu, kas pēdējā laikā bija uzsākts, vairs nevarēja izturēt. Skolotājas, santehniķi, tāmes, atļaujas un visbeidzot- skolēni... Tas viss bija viņas ikdiena, it kā pierasta un zināma, tomēr reizēm tik nomācoša.
Vajadzēja uzvārīt kafiju, vislabāk to būtu palūgt izdarīt kancelejas vadītājai Ilzītei, taču šorīt abas bija apmainījušās visai skarbām piezīmēm un tagad vairs negribējās strīdēties ne ar vienu. Margarita cēlās atkal kājās un devās pie kafijas automāta. Jā, Ilzīte... Vai tad nu ģimnāzijas direktorei vispār vajadzētu domāt par šo viduvējo ierēdni? Tomēr domas kā neaicināti viesi nāca galvā un apmetās tur uz palikšanu. Šī, jāsaka- galīgi nekāda!- Ilzīte bija atļāvusies pateikt, ka Margarita ir iedomīga un pārāk ļauna pret saviem darbiniekiem, skolēniem un vispār- pret visiem.
Margarita? Ļauna? Viņa, kura caurām dienām to vien dara, kā spodrina skolas godu, kura neļauj skolēniem kāpt uz galvas, un, kura cenšas, lai ģimnāzija no parastās iegūst Valsts ģimnāzijas statusu? Tas nebija taisnīgi, viņasprāt. Jā, patiesi, ja palaidīsies, tad visādi var būt, bet direktores amats prasa stingrību un nepiekāpību. Tieši to Margarita dara- ir stingra un nepiekāpīga, par spīti visiem nelabvēļiem. Skumjākais, ka to visu dzirdēja arī ģeogrāfijas skolotāja un vecmodīgā, bet skolēnu cienītā latviešu valodas skolotāja. Un abas klusēja! Neviena vārda direktores aizstāvībai, nekāda atbalsta! Protams, bābisku izbļaustīšanos kancelejā Margarita nebūtu pieļāvusi, tomēr minimālu pleca sajūtu no kolēģiem reizēm gribējās sajust. Kur nu!
Sieviete nopūtās un ielēja sev kafiju. Karstais, dedzinošais dzēriens atslābināja, kaut gan teorētiski būtu paredzēts mundrumam. Nekas, viņa spēj būt pietiekoši demokrātiska un uzklausīt arī tādus nepelnīti niknus uzbraucienus, nekrītot panikā. Gan vēl Ilzīte nāks viņu lūgties, vai nu mazums vajadzību? Tad Margarita atgādinās šodienu... Nē, ne jau nikni, bet ar ledainu smaidu un indīgu sarkasmu, jo pārāk nopietni saķildoties ar viņu nebūtu gudri. Ilzīte zināmā mērā ir tikpat kā viņas personiskā sekretāre, tātad direktorei jābūt gudrākai un viltīgākai.
Vajadzēja pārslēgties uz citām domām. Trešajā stāvā šogad jānomaina logi, vasarā celtnieki nepaspēja visu izdarīt. Pašlaik ir oktobris, ārā ir silts un jauks, bet kas zina- ja darbi ievelkas, var sākties lietus un vēji? Tad neizbēgami būs vecāku protesti un sašutums, ka skolēni salst, ka rodas bīstamība kādam delverim izkrist pa izņemtā loga aili un tā joprojām. Muļķīgi! Trešajā stāvā mācās vidusskolnieki, tiem nu vajadzētu saprast, ka kārstīties pa augšējā stāva logu ir bīstami. Vai to kādam varēs iestāstīt? Varēja gluži labi iztēloties, kādi raksti parādīsies vietējā presē. Viss jāatrisina viņai vienai, itin kā sievietes spēkos būtu aptvert visas tehniskās lietas. Turpretī skolas saimnieks, vīrietis labākajos gados, spēja tikai piekrītoši māt ar galvu vienmēr, kad Margarita lika kaut ko izpildīt. Nekādas iniciatīvas vai radošu ideju! Nekā. Viss jāizlemj vienai sievietei.
Pie durvīm bikli pieklauvēja. Ienāca pavāre.
- Jukumsones kundze, vai drīkstu?- viņa apvaicājās.
- Jā, protams!- atteica Margarita un tūlīt nodomāja, ka pavārei ir bail no viņas. Kāpēc gan?
- Atvainojiet, ka traucēju,- sieviete iesāka,- es nezināju, kad esat brīva. Šefpavāre sūtīja mani pie jums. Man vajadzētu pāris brīvdienas.
- Kas tad nu noticis? Mīļotais kāmītis nomiris?- Margarita apjauta, ka ir pārāk skarba, bet pateikto atpakaļ paņemt nevarēja.
- Man... Ēēē... Man ir ļoti slima vecmamma. Faktiski viņa ir kā mamma, mani uzaudzināja. Viņai ir insults. Vismaz pirmās dienas vajadzētu palikt klāt pie viņas, palīdzēt.
- Ko tad nu insulta slimniekam daudz var palīdzēt, guļ kā bluķis. Vai tad slimnīcā medmāsu un sanitāru trūkst? Man nav, ko ielikt tavā vietā, štati ir samazināti līdz pēdējam. Varbūt pēdējo gadu mums ir pašiem savi pavāri, drīzumā brauks firma, kas atvedīs gatavus ēdienus un sadalīs.
- Man vajag tikai pāris dieniņas... Lai vecmamma jūt, ka nav pamesta viena.
- Viņai tagad ir vienalga, tici man! Vai tad vakaros pēc darba nevari aiziet uz slimnīcu?
- Vakaros nav neviena ārsta uz vietas. Turklāt man pašai vajag zināt, ka esmu darījusi visu, ko varēju, bet mājās vakaros nav, kas pieskata bērnus. Pa dienu viņi ir bērnudārzā, bet pēc darba es nevaru viņus atstāt vienus.
- Visas tavas problēmas rodas no tā, ka nemāki sakārtot savu dzīvi. Kā vispār var nonākt līdz tādam stāvoklim, ka vienai jāaudzina mazi bērni, jāpieskata slimnieki un kas tik vēl ne? Tad jau nav brīnums, ka neatliek laika darbam.
- Tikai trīs dienas,- pavārītei sasarka vaigi un acīs parādījās asaras.- Lūdzu!
- Ja nu vienīgi uz tava rēķina, nedomā, ka varu maksāt par dienām, kad neesi darbā. Noformē pie Ilzītes bezalgas atvaļinājumu. Atceries- ne ilgāk par trim dienām, man vēl jāsarunā, kas tevi aizvietos.
Pavāre mēmi palocīja galvu un, neko neatbildējusi, izslīdēja pa durvīm. Margarita pavirpināja pirkstos pildspalvu ar novada simboliku. Ārprāts, kāds haoss valda cilvēku dzīvēs! Viņai ik dienu nācās uzklausīt lūgumus, iebildumus, pretenzijas, lai gan vispār negribētos pat zināt, ko dara, kādas tur pavāres vecmamma. Vai skolas direktorei ir jābūt auklei visiem? Gan skolotājiem, gan skolēniem, gan personālam un vecākiem. Noriebies. Bet- ko viņai īsti gribētos vietā? Laikam aizbēgt no visiem...
Pēkšņi viņa atcerējās, ka vēl nav aizgājusi nobārt desmito „B” klasi pēc viņu audzinātājas lūguma. Skolēni nezin kāpēc negribēja braukt klases ekskursijā. Vai tam kāds spēj noticēt? Agrāk, kad viņa pati bija skolniece, ekskursijas bija svēta lieta. Tagadējie skolēni ir pavisam citādi.
Margarita piecēlās, lai automātiski uztaisītu sev vēl vienu kafijas tasi, taču tiklīdz sajuta tās smaržu, saprata, ka kafiju nemaz vairs negribas. Vajadzēja braukt mājās. Tomēr arī uz mājām negribējās.