Bērnu grāmata "Rufis dodas dzīvē"- Jumava, 2016.
Bet viss izrādījās pavisam citādi. Golfiņš bija mašīna. Zila kaste uz četriem riteņiem. Ne reizi vien Rufis bija braucis mašīnās, tādēļ uzreiz nesaprata- kas tajā tik īpašs. Kāpēc saimnieki ir tik priecīgi? Visbeidzot viņš noskaidroja, ka Golfiņš tagad piederot viņiem. Kā? Tas nozīmē, ka Rufim ir pašam sava mašīna? J-ā-ā-ā-ā-ā! Va-u-u-u-u! Tas ir tik interesanti! Suns tūlīt pat ielēca sēdeklī pie stūres un apmierināti paziņoja: „Te būs mana vieta!” Taču cilvēki ar to nezin kāpēc nebija apmierināti, smējās un izcēla viņu ārā. „Tev jāsēž bagāžniekā!”
Bagāžniekā? Kā tad! Lika drusku pagaidīt... Tāds gudrs un izcils suns taču ir pelnījis skatīties uz ceļu, novērot visu, un ieteikt saimniekam labāko ātrumu. Rufis itin veikli pārlēca vispirms uz aizmugures sēdekli un pamanījis, ka neviens neko nesaka, izspraucās starp šofera un blakussēdētāja sēdekli, tieši saimniecei klēpī.
- Rufi!- viņa pārsteigti iesaucās, bet balsī nebija dusmu. Un tā jau bija tikpat kā uzvara!
- Paklau, vecīt, tu nevari sēdēt mums klēpī,- puisis iebilda.- Ja nu mēs esam saposušies uz kādu ballīti?
- Uz ballīti nedrīkst braukt bez suņa!- četrkājaiņa acīs varēja izlasīt atbildi.- mani visur jāņem līdzi!
- Izlaidies gan tu mums esi,- saimnieks norūca, bet Rufis tikai iekārtojās ērtāk saimnieces klēpī.
Jā, tā bija pavisam cita braukšana! Suņuks tagad varēja vērot visu uz ceļa notiekošo un arī interesantās lietas ceļmalās. Vai tad, piemēram, govi pļavā no bagāžnieka var redzēt? Nē, taču! Bet no priekšējā sēdekļa to var pamanīt jau laicīgi, var paskatīties- ko viņa tur dara, var pat braši uzriet, lai viņa saprot, ka ar šo suni joki ir mazi. Nemaz nerunājot par citiem suņiem un kaķiem, kas skrien gar ceļmalām vai dzīvojas pagalmos. Tiem Rufis no savas drošās vietas var pateikt visu, kas iešaujas prātā- var pamēdīties vai draudzīgi uzrūkt. Un! Nav noslēpums, ka viņš pamanīja arī citus suņus vizināmies mašīnās, tātad tas nav nekāds ārkārtējais notikums. Saprotams, ka katram sunim vajag savu mašīnu, ja nu gadījumā skrienot nogurst ķepas vai ārā ir slikts laiks!
Brīdi pagrozījies, Rufis nolēma paskatīties pa logu, jo caur stiklu skats nav tik interesants. O-o-o! Tas tikai bija kaut kas! Rufīša ausīs iepūta vējš, viņam likās, ka tas suņa galvu piepūtīs kā gaisa balonu. Ausīs šalca, zumēja, skanēja! Tas bija īsts Ausu Vējš! Uz brīdi iebāzis galvu mašīnas salonā, viņš apdomāja tikko notikušos jokus. Jā, tas vējš tiešām bija kaut kas varens, taču ne tikai ausis, bet arī deguns sajuta to, ka simtiem un tūkstošiem smaržu kopā ar vēju lielā ieskrējienā atrod tieši viņa degunteli. Kaut kur cepa gaļu, tas smaržoja brīnumaini labi. Tālāk oda pēc vilciena, kas ved degvielas cisternas, nekā īpaša. Pļavā smaržoja pēc kaut kā dīvaina... Zaķis? Vai tas varēja būt zaķis, kas smaržoja pēc bailēm un zaķkāpostiem? Rufis lāgā nepaspēja apskatīties, jo Golfiņš brauca tālāk. Atkritumu kaste ceļmalā smakoja pēc vis-kaut-kā, tur varēja būt pat ēdamas lietas, bet Rufis jau zināja, ka atkritumos cilvēki viņam neļauj rakties. Žēl... Ja viņi nojaustu, cik tas ir jautri, gan arī paši piedalītos.
Rufis atkal izbāza galvu pa logu. Ausīs atkal ieskrēja vējš, tad viņš ieelpoja to, ievilka visu smaržu un smaku jūkli, līdz galva noreiba. Nu bija laiks ievilkt galvu atpakaļ. Tad vēlreiz viņš izbāza galvu ārā...