Melnā Berta- LA, 2016.g.
Ir sācies Pirmais pasaules karš un daudzi latvieši bēg no frontes un jukām. Visa Rīga pamazām evakuējas, izved pat fabriku iekārtas. Kā lai cilvēki paliek vienaldzīgi, turklāt, ja klīst baumas par iebrucēju zvērībām? Arī Lizete Dēliņa ar vīru Jāni un trim mazākajiem bērniem- Bertu, Annu un Arvīdiņu dodas prom. Jānim aizbraukšana uz Maskavu griež kā ar nazi dzīvu miesu, jo jāpamet sava celtā Vēja ielas māja. Kas ar to notiks kara gados? Vai tā vispār paliks uz zemes virsas jeb no viņa ģimenes ligzdas paliks tikai drupu kaudze? Vai viss izdarītais un izlolotais ir bijis veltīgs? Taču sieva mudina pasteigties, jo te nekas labs nav gaidāms... Jānis vēlreiz un vēlreiz aplūko savu māju, kā pirmo reizi to redzēdams. Varbūt -pēdējo? Kas tā ir- ļauna priekšnojauta, intuīcija, bailes? Kas zina? Viņš, celdams māju, katru stūrīti te izplānojis, lai ir ērti un parocīgi, katru akmeni, ķieģeli un dēli apglāstījis pats savām rokām. Nebija ne grūti, ne smagi, ja spārnoja apziņa, ka viņš ceļ Māju savai ģimenei. Bērniem un kādreiz arī mazbērniem. Tagad viss pagalam? Slēpdams acīs kāpjošo sūrumu, Jānis paņem no pagalma mazu akmentiņu un iebāž bikšu kabatā... Uz atgriešanos! Lai akmentiņš sargā un dod spēku atgriezties!
Vilcienā Berta sēž sarāvusies un nobijusies. Gribētos pa logu redzēt jaunas un brīnišķīgas pilsētas, skaistas vietas, viņa nekad nav tik tālu braukusi ar vilcienu, bet visur rādās tikai pelēkas būdas, pelēkas ielas un pelēki cilvēki.- Mammiņ, vai vēl ilgi jābrauc?- viņa pieklājīgi pavaicā. Berta jau ir liela meitene, viņai ir divpadsmit gadi.
- Brauc un nepļāpā. Mācies būt pacietīga.
-
Papiņ, vai mēs drīz atgriezīsimies?- meitene vēršas pie tēva.
-
Es nezinu,- atsaka vīrietis un Berta pamana viņa acīs dīvainu miklumu. Tēvs raudās? Viņš taču nekad neraud! Papiņš ir stiprs un drošs, tikai pēdējās dienas nezin kāpēc izskatās sarāvies un vecs.
-
Vai tur mums būs pašiem sava māja? Un dārzs ar plūmēm arī?- Berta nerimstas. Māsa Anniņa viņu sāpīgi iedunkā sānā, sak`- „Vai nu tā dumiķe nerimsies?”
-
Es nezinu,- atkal atbild Jānis Dēliņš un viņa balsī meita sadzird atkal ko jaunu un nebijušu. Tā skan kā salauzta vijole, kā noskaņojušās klavieres. Kāpēc gan papiņš šodien neko nezina? Kas viņam lēcies? Viņš vienmēr visu ir zinājis! Aizmirsis, vai?
-
Sēdi tak mierīga,- mammiņa uzbrēc.- Ko tu vari dīdīties? Paskaties uz māsu un brāli! Kā viņi var būt mierīgi? Tu kā tāda atspole!
Labi, Berta nomierinās, nevaicās arī vairs neko. „Tuk- tuk, tuk- tuk”- klaudz vilciena sliedes, smagajam un pārpildītajam sastāvam dodoties uz svešo pilsētu. Gan mammiņa un papiņš atkal būs smaidīgi un priecīgi, viņi ir gudri un zina, ko dara. Cerams, ka jaunajā dzīvesvietā būs labi. Jāpaciešas, tad visu redzēs pati. Žēl, ka Grosītes vairs nav blakus, varbūt viņa pastāstītu ko skaidrāk par lielo pilsētu, kurp viņi brauc. Vismaz pa logu varētu būt kas vairāk redzams!
„Ne-kad, ne-kad”- vilciena dunoņa Jāņa Dēliņa ausīs skan pavisam savādāk. Viņam jau ir piecdesmit trīs gadi. Nu taču pusmūžam ir tikts pāri, cik vēl viņam gadu, dienu un mēnešu ir atlicis? Negribētos atdusēties svešā zemē. Vīrieša pirksti kamzoļa kabatā gludina sīko akmentiņu, paceltu no Vēja ielas pagalma. Tāds mazs nieks... Vienīgā saite ar Dzimteni. Gribas to celt pie lūpām un noskūpstīt, taču kauns no sievas un bērniem. Viņi taču padomās, ka ģimenes galva pavisam prātā vājš palicis.
Lizete savukārt domā par savu mammu jeb Grosīti. Ar trim bērniem un vecu slimu mammu viņi ceļā doties nesaņemtos, Grosīte palika Vēja ielas mājā. Kas tur ar viņu un diviem dēliem notiks, viss ir Dieva rokā. Māju gluži tukšu atstāt arī nevarēja, mamma to cik necik pieskatīs. Lielākie bērni savukārt pieskatīs pašu omīti. Kas zina, varbūt visi vēl atbrauks uz šejieni, taču riskēt un ņemt visus uzreiz līdzi sieviete neuzdrošinājās. Lizete ir nervoza, bet uz Maskavu skatās ar cerībām- vecākā meita Emīlija ir tur, arī otrā meita Kristīne taču jau ir iekārtojusies. Aizbrauca tāds divdesmitgadīgs skuķis un tagad Maskavā jūtas kā zivs ūdenī. Turklāt drīz jo drīz Lizete satiks savu pirmo mazbērnu. Vai nu šiverīga bodniece un labs amatnieks nevarēs atrast mājvietu un darbu? Jāsmejas! Ja tikai Jānis nesēdētu kā auns uz kaušanu, tik sērīgām acīm, ka bail. Brīžam Lizete dusmojas uz viņu, bet palaikam viņai pielīp vīra noskaņojums. „Būs-la-bi, būs-la-bi”, tā viņa saklausa vilciena sliežu dārdus. Kā gan citādi? Būs labi! Rīga vai Maskava, vienalga, abas lielas pilsētas, gan viņi izgrozīsies.