Kāpēc ne šodien?
Pieļauju, ka tā notiek ne tikai ar mani. Teiksim, cilvēks pamostas un iedomājas, ka vajadzētu:
a) doties sēņot; b) aizbraukt uz jūru; c) piezvanīt sen nesatiktam cilvēkam; d) nopirkt biļetes uz teātri; e) sameklēt sev jaunu darbu/nodarbi; utt ...varat turpināt katrs pats savu vēlmju un ieceru rindu...
Tomēr, kā tas gadās, kā ne, daudzi labie nodomi tiek atlikti un atlikti no dienas uz dienu. "Ko par mani padomās? Man neizdosies? Slinkums celties tik agri... Es taču to nekad neesmu darījis... Viņa pati man var piezvanīt, kāpēc vienmēr es? Tā neviens nedara... Ja nu par mani kāds pasmiesies?" Arī attaisnojumu rindu varat turpināt katrs pats savu.
Diemžēl, notiek tā, ka kādu cilvēku vairs nekad dzīvē nevarēsim sazvanīt... Sēņu sezona ir beigusies, tā arī nesākusies (kas gan ir salīdzinoši mazākais no zaudējumiem dzīvē)... Un, kas vistrakākais- laiks, kurā to varējām izdarīt, ir pagājis uz neatgriešanos.
Patiesībā katrs no cilvēkiem ir aizņemts visvairāk pats ar sevi un citu darīšana vai ne-darīšana visus neinteresē. Es neesmu nekāda priekšzīmīgā darītāja, es tieši tāpat atlieku, svārstos, velku garumā. Taču, ja tā padomā, ka viens vai divi no pasaulē mītošajiem teju astoņiem miljardu iedzīvotājiem pasmiesies par mani un pagrozīs pirkstu pie deniņiem- vai tas ko maina manā dzīvē un nodomos?
Neatliksim, pamēģināsim jau šodien. Un rīt atkal. Parīt un aizparīt arī...
Cilvēcības deficīts?
Ir tik dīvaini, ka cilvēki spēj sanaidoties pat virtuālā vidē, nemaz nerunājot par reālo dzīvi. Jaunieši dusmojas uz vecajiem, kas aizņem vietas sabiedriskajā transportā, "nevajadzīgi vizinoties" pa tirgiem lētāku reņģīšu meklējumos, seniori piktojas uz "stulbo jaunatni", kas neko nesaprot no dzīves. Nabagi ienīst bagātos, miljonāri uzspļauj nabagiem. Tā varētu turpināt vēl un vēl...
Bet mani pārsteidz cilvēku absolūtais naidīgums pilnīgi bez pamata. Labi, piekrītu- ir grūti, ir stress, ir nogurums. Un tomēr... Namu pārvaldē var mierīgi pierēķināt liekus apmaksājamus ūdens kubikmetrus, mediķi var izdzīt nakts vidū apjukušu cilvēku, autobusa šoferis var izsēdināt bērnu, kurš aizmirsis mājās skolēna apliecību. Cilvēki! Kas ar mums notiek? Vai tiešām nevar kādreiz pievērt acis uz muļķīgajiem paragrāfiem un vienkārši izdarīt kādam labu? Vai ir grūti tam panaivajam cilvēciņam iedot savu telefonu, lai piezvana radiem vai atļaut viņam pasēdēt gaitenī līdz rītam? Vai ir neiespējami pažēlot savu veco, bet uzticamo suni, un neatstāt viņu piesietu mežā? Vai ir tik smagi no saviem miljoniem kādas naudiņas atvēlēt nevis kārtējai politiskai partijai- viendienītei, bet apmaksāt kādas nomaļas lauku skoliņas bērniem pusdienas vai ekskursiju uz teātri?
Man liekas, ka mūs kā cilvēkus un tautu iznīcinās (ļoti ceru, ka tas nenotiks!) nevis pasaules procesi, bet naids. Vienam pret otru...
Puikas un upenes
Vasaras beigās netālu no mājām uz šosejas notrieca vienu zēnu. Cilvēki runāja, ka trīs puišeļi esot gājuši mājās no peldes un viens nav pagaidījis aizbraucam mašīnu. Puika notikuma vietā miris. Kad nākamajā dienā uz upi atnāca tikai divi puikas, es sapratu... Viņi nokārtām galvām kā nosodītie pagāja garām gatavajām upenēm, uz tām pat nepaskatoties.
Ak, puikas, puikas... Kur jūsu trīs musketieru draudzība bija tajā brīdī, kad trešo vajadzēja pieturēt aiz rokas? Adrenalīns? Tagad jūs zināsiet, tagad jūs visu mūžu to atcerēsieties un kādreiz pateiksiet saviem dēliem. Bet- par kādu cenu?
Dievs ar visām upenēm... Nebija taču žēl, tas tikai tā- kārtības labad... Tās tāpat nobirs, nevienam nevajadzīgas. Bet es pat nezinu tā puikas vārdu... Ak, jā- tagad zinu. No bēru sludinājumiem...
Mamma
Atkal drīz klāt būs ir Mātes diena...
Jūs visi, mani pazīstamie un nepazīstamie lasītāji, kam mammas vēl ir dzīvas, atceraties, ka tā ir viena no Jūsu dzives lielākajām bagātībām, novērtējiet to. Pat tad, ja viņas ir vecas, kašķīgas un reizēm kaitina jūs ar pamācībām. Vai tad nu mēs, kam +/- pusgadsimts uz pleciem, paši nezinām, kas jādara, ko jāvelk un kā jāuzvedas? Un tomēr- viņas atdotu savu dzīvību par jums, ja vajadzētu...
Mana mamma nomira savos 65 gados, kad man bija tikai 35. Saka, ka cilvēki šo zemi atstājot tad, kad visu šajā pasaulē ir padarījuši? Nav tiesa! Man viņas pietrūkst joprojām, jau piecpadsmit gadus, viņai nevajadzēja nomirt tik agri. Viņa nebija visu izdarījusi. Dievs nav taisnīgs, lai ko arī jūs neapgalvotu.
Man pietrūkst viņas smaida, glāsta, skatiena, padoma, pat tad, ja tas man galīgi nederētu, aizrādījuma, ka man jāuzvelk biezāka jaka... Viņa nav piedalījusies manu bērnu izlaidumos, viņa nav pieredzējusi manu pirmo grāmatu un pirmo lugu, viņas vienkārši nav. Nekad un nekur... Tikai manā sirdī. Vienmēr. Mani bērni pat lāgā neatceras, kāda omīte izskatījās, jo viņi bija pavisam mazi. Vienīgās atmiņas ir visai miglainas par garšīgām pankūkām un par spēlēšanos zem galda. Viņi ir tik daudz zaudējuši, lāgā nepaspēdami viņu iepazīt.
Piezvaniet savām mammām jau šovakar...
Gada frāze...
"Negaidiet, labo laiku nebūs. Tas laiks, kurā jūs esat dzīvi - tie arī ir tie labākie laiki."
Ēriks Niedra